Kāpēc es sākumā savu sievu vēl nemīlēju

Autors Mets Valšs: nav nekāds brīnums, ka mums ir tādas grūtības ar laulībām – mēs neko nesaprotam no mīlestības!

Tas, ko popkultūra nenogurstoši mums pārdod kā mīlestību, ir „intensīvas sajūtas”, kas tiek piedzīvotas kā „mistisks spēks”. Taču uz tām uzbūvēt ilgstošu laulību ir tāpat kā vēlēties, lai auto darbojas ar laumiņu putekļiem. Tiklīdz burvju tanks ir tukšs, varam nodot auto metāllūžņos un iegādāties jaunu.  

Tas skan pārspīlēti un kā satīra, taču tā ir vispārēja prakse: partneri tiek pastāvīgi mainīti tā vietā, lai strādātu ar sevi. Tas ir arī ļoti ērti: jebkura veida paša atbildība vai vaina tiek noraidīta. Laulība ir atkarīga no noslēpumainiem spēkiem, mums uz tiem nav nekādas ietekmes. Mīlestībā cilvēks „iekrīt” kā peļķē un no tās izrāpjas kā no karuseļa. „Ko es tur varu padarīt!” – tā vienkārši notiek: „Opā, es esmu apprecējies. Opā, man ir mīlas afēra. Opā, es šķiros. Opā, es precos vēlreiz, šķiros… Un opā.. es esmu vientuļš un visu atstāts. Ko es tur varu padarīt?”

Patiesība ir citāda: mīlestība ir mūsu izvēle. Ja mēs kaut kur „iekrītam”, tad tā nav nekāda mīlestība. Īsta mīlestība ir gribas akts, lēmums, apzināta darbība. Mīlestību tu dari, un mīlestību tu dzīvo. Mīlestība ir paša izvēlēta, un ja tu to baro, tad tā aug. Mīlestība ir upurēšanās. Mīlestība ir piepūle. Mīlestība ir tas, ko apustulis Pāvils raksturo šādi: „Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā arī Kristus mīlējis Baznīcu un sevi atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu.” Mīlēt nozīmē to, ka mans egoisms mirst. Mīlestība ir tik daudz kas, taču nekas no tā nenotiek pats no sevis.

Pat cilvēki, kas to principiāli šādi saredz, tik un tā runā par mīlestību kā visa pārējā pasaule, sakot, ka mīlestība pār viņiem nāca kā „zibens no skaidrām debesīm”, „no pirmā acu skatiena”. Viņi jauc mīlestību ar iemīlēšanos. Es droši varu teikt, ka es tagad savu sievu mīlu. Taču es to nevarēju teikt toreiz, kad es viņu vēl tikai neilgi pazinu, nemaz nerunājot par pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju. Kā es būtu viņu varējis mīlēt, es taču neko par viņu nezināju! Protams, ka viņa man patika, tā bija pievilcība. Taču mīlēju es viņu augstākais vispārīgi, kā visus pārējos, jo viņa ir Dieva bērns, taču ne tā, kā tagad. Mūsu mīlestība balstās uz saistībām, upurēšanos un sevis atdošanu – iepazīstoties tas viss nemaz nevarēja būt klātesošs.

Pareizi ir teikt, ka sākumā es biju viņā pamatīgi ieķēries. Tādas patiesi patmīliskas sajūtas. Es ar viņu gribēju pavadīt iespējami daudz laika, jo tad jutos labi. Man viņa patika nevis viņas pašas, bet manis dēļ. Tā sākas katras attiecības, un tas ir normāli, taču pie tā nevar palikt!

Jocīgi, bet daudzi šo pirmo posmu sauc par savu „mīlestības posmu”, lai gan nekas nevar būt nepatiesāks. Šīs eksplodējošās sajūtas ir svarīgākā dzinēja degviela, kas tevi ved pie altāra, taču pašām par sevi tām nav nekādas vērtības. Problēma ir tajā, ka daudzi tās uzskata par patieso vērtību. Viņi neizmanto šo sajūtu enerģiju, lai dotos tālāk un viens ar otru saistītos. Viņi labāk nogaida, līdz dzinēja degviela tiek izmantota, lai tad pašķirtos. Tā iemīlēšanās nekad nevar kļūt par mīlestību. Par mīlestību tā kļūst tikai ar saistīšanos. Taču cilvēki tik un tā domā, ka viņi ir iepazinuši „mīlestību” – ar aizvien mainīgiem partneriem! Patiesībā viņi nekad nav mīlējuši.

Laulāto mīlestība ir gribas lēmums, un tam nepieciešama drosme. Jo patiesība skan: tu to nepiedzīvo, ja neapprecies. Pie altāra tu neapstiprini savu mīlestību, bet savu gribu mīlēt. Tu pieņem lēmumu mīlēt, nezinot, kas tas ir. Arī tad, ja jūs jau dažus gadus esat kopā, tu nezini, kas ir laulība un kā mīlestība izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Jūs pazīstat viens otru kā divas atsevišķas personas, ne kā „viena miesa”, līdz nāve jūs šķirs. Tu bez nosacījumiem izšķiries par mīlestību un esi uz mūžu sasaistīts ar savu izvēli. Tas ir vienreizējais sakramenta spēks un noslēpums.

Mana sieva un es izvēlējāmies mīlestību, to viens otram apsolījām, to veidojām un par to cīnījāmies. Mūsu mīlestība nav sagadīšanās, un tā nav apstākļu sakritība. Tā ir daudz lielāka. Laulātajiem svarīgi ir to paturēt prātā, jo nāk arī sausi laiki. Pievilkšanās spēks izzūd, sajūtas izbāl, pat uz laiku var kļūt vēsas, taču mīlestība paliek! Tā neļauj atņemt sev drosmi, nav atkarīga no mainīgām sajūtām.

Tieši to daudzi nesaprot, jo viņiem mīlestība ir kaut kas, kam jāsniedz tūlītējs apmierinājums un bauda. Viņi neko nezina par uzticību un upuri. Ja „ķīmija vairs nepastāv”, tad taču šķirsimies! Nekādu problēmu.

Nekādu problēmu? Un bērni? Tieši bērnos var redzēt, ka mīlestība šādā veidā nefunkcionē. Vai esi jau dzirdējis, ka vecāki saviem bērniem saka: „Man žēl, es pret tevi neko vairs nejūtu. Mīlestība ir pārgājusi. Es zvanīšu adopcijas iestādei.”? Ikviens saprot, ka tas ir pilnīgi šķērsām. Arī tad, ja kādā brīdī tu savam bērnam gribi kārtīgi iedot pa mizu, tu viņu tik un tā mīli un jūti pret viņu pienākumu, ko nevari vienkārši aizstumt prom. Kāpēc mēs mīlam savus bērnus, lai kas arī notiktu, taču izvirzām priekšnosacījumus personai, kurai esam apsolījuši beznosacījumu mīlestību?

Es savai sievai esmu mīlestību parādā, jo es viņai to esmu apsolījis. Atzīšu, ka šobrīd ir vienkārši pildīt šo solījumu, jo mana sieva ir brīnišķīga, un mīlestība ir viss cits, tikai ne smags pienākums. Taču ja es savu solījumu būtu saistījis ar viņas skaistumu, tad es viņu nemīlētu. Es būtu kā zeltraktuves strādnieks, kas paliek tur tikai tik ilgi, kamēr tā nes peļņu. Tā ir biznesa domāšana, taču ne laulība.

Tulkojusi Kristiāna Reingolde

Pilns teksts: Matt Wals https://www.theblaze.com/contributions/matt-walsh-i-didnt-fall-in-love-with-my-wife

Visi jaunumi