Satikšanās stāsts – Aksels un Elīna Ruperti

Mēs katsat.lv viens otru ieraudzījām 2021.gada janvārī. Iespiedām viens otram sirsniņu, un e-pastā atnāca paziņojums par abpusējām simpātijām.

Akselam iekrita acīs bilde, kurā Elīna pozēja pie liela kaktusa Spānijā, lai gan profila aprakstā viņa bija norādījusi, ka sapņo apskatīt ziemeļblāzmu kādā ziemeļu zemē. Aksels centās būt asprātīgs un uzsāka saraksti ar jautājumu: kur tad šai simpātiskajai dāmai patīk labāk, siltajās vai ziemeļu zemēs?

Sākām sarakstīties. Tā bija gara, izsmeļoša sarakste, citreiz pat vesels memuārs! Bija skaidrs, ka mums ir par ko runāt. Aptuveni pēc nedēļas jutām, ka ir laiks apmainīties ar tālruņa numuriem un sazvanīties. Arī telefonsarunas norisinājās labi, un jau pēc nepilnas nedēļas Aksels iniciēja satikšanos klātienē. Jāpiebilst, ka tas bija intensīvākais pandēmijas ierobežojumu laiks, ļoti auksta ziema, tāpēc satikšanās iespējas bija stipri ierobežotas. Norunājām satikties laukā: doties pastaigā un nākamajā dienā slēpot.

Randiņi bija jauki un tiešām piepildīti ar labām sarunām. Jau pirmās reizes abi jutām lielu cieņu viens pret otru, centāmies ieklausīties un saprast otru. Dalījāmies ar liecībām, kopīgi lasījām un pārrunājam Bībeli, lūdzām. Sākotnēji mūs vairāk vienoja draudzības saites. Mēs varējām ilgstoši runāties par dažādām tēmām, un bija nepieciešams laiks, lai mēs viens otru iemīļotu arī kā sievieti un vīrieti.

Tālāk līdz pat 2021.gada rudenim sekoja draudzības laiks: intensīvi braukājam viens pie otra ciemos, tikāmies teju vai katru nedēļu. Ja kādiem pāriem attālums šķiet šķērslis, tad mums  pat savā ziņā tas bija ieguvums, jo katru nedēļu bija iespēja doties sava veida atvaļinājumā, izrauties no ikdienas vides. Akselam Jelgava bija tuva pilsēta, jo tajā dzīvoja viņa vecmāmiņa, savukārt Elīnas taciņa uz Liepāju bija iestaigāta vēl pirms mūsu iepazīšanās – nesen uz Liepāju bija pārcēlušies tuvi draugi.

Slēpošana kļuva par mūsu kopīgo hobiju. Kādu laiku pirms kāzām devāmies baudīt Zviedrijas kalnus un slēpošanas trases.

Mūsu draudzības laikā arī devāmies izbraucienos tepat pa Latviju. Īsi pirms saderināšanās devāmies uz Latgali. Ceļojumi bija iespēja iepazīt vienam otru dažādās praktiskās situācijās.

Pēc Latgales ceļojuma Aksels saprata, ka šīs attiecības progresē un ka ir laiks spert nākamos soļus. Bijām nodraudzējušies gandrīz deviņus mēnešus. 2021.gada 10.oktobrī pēc intensīvu pārdomu un lūgšanu laika es bildināju Elīnu. Viņa teica “JĀ”, un tā sākās mūsu ceļš uz laulību. 

Ceļā uz laulību centāmies ievērot biblisko principu – sieva seko vīram. Aksela dzīvē bija salīdzinoši maz pārmaiņu, jo viņš palika dzīvot savā pilsētā, strādāja tajā pašā darba vietā un gāja tajā pašā draudzē. Elīnai gan bija lielas pārmaiņas: pārvākšanās uz Liepāju, jauna, pavisam citādāka draudze, cita konfesija. Mums šķiet, ka labi tikām galā ar šīm pārmaiņām, jo ticam, ka Dievs visu izkārtoja mums par labu. Piemēram, tolaik Elīnas darba vietā notika lielas pārmaiņas, un nebija skaidrs, vai viņa varēs saglabāt savu darba vietu. Tomēr beigās viss izkārtojās tā, ka viņa varēja strādāt attālināti jaunajā dzīves vietā. Ļoti īsā laikā atradām arī nelielu, jauku mājvietu tuvu jūrai, kur Elīnai dzīvot līdz kāzām. 

Kāzas notika 2022.gada 16.jūlijā. Tās bija vienkāršas, bet skaistas kāzas. Kopā bija gandrīz 100 viesu, ar kuriem turpat baznīcas dārzā pabijām kopā pēc ceremonijas. Vēlāk paši devāmies uz viesu namu, kur divas dienas atpūtāmies. Tā arī bija mūsu pirmā kopīgā nakts, kuru bijām ilgi gaidījuši un tiešām izbaudījām, neskatoties uz to, ka bijām noguruši un pat apslimuši. 

Šobrīd gatavojamies jau nākamajam dzīves posmam – jūnijā kļūsim par vecākiem. 

Pateicība Dievam par mūsu laulību, bērniņu un daudzām citām svētībām, kuras diendienā saņemam!

Un, protams, liels paldies arī katsat.lv par platformu, kur divi pavisam nepazīstami kristieši bez kopīgiem draugiem varēja satikties!

Mīlestībā

Aksels un Elīna Ruperti

 Foto: Vineta Jaunzeme